Lelefants

lelefants

Reiz, kādā pilsētā, dzīvoja zilonis. Viņam bija vārds un to sauca Lelefants. Bērnībā Lelefants vēlējās kļūt par cirka ziloni. Šajā pilsētā visi ziloņi bērnībā gribēja kļūt par cirka ziloņiem. Taču, kad viņi izauga lieli, kļuva par baņķieriem, grāmatvežiem, ekonomistiem, advokātiem vai juristiem. Neviens no viņiem nekļuva par cirka ziloni. Šajā pilsētā cirka nemaz nebija. Lelefants arī izauga un viņš kļuva par paša premjerministra vēstuļu konvertu aizlīmētāju.

Lelefants pūlējās vaigu sviedros katru dienu un dažkārt nakti un svētku dienas, līmēdams ciet premjerministra vēstules. To bija daudz, ļoti daudz. Katru dienu aizvien vairāk.

No trakās strādāšanas, kādu dienu, Lelefants saslima. Viņa āda kļuva dzeltena, uz tās parādījās dažādu krāsu plankumi. Arī vēstuļu konvertus Lelefants līmēt vairs nevarēja. Viņš, pašam nemanot, sāka tās ēst. Vēstules prezidentam, flotes admirālim, burkānu graušanas padomdevējam un pat radiatoru remonta darbnīcas priekšniekam. Lelefants apēda tās visas.

Lelefantua aizsūtīja pie ārsta. Ārsts paskatījās uz viņu, lika parādīt mēli, pataustīja Lelefanta snuķa galu un brīdi parakstījis kaut ko slimību grāmatā teica: “Jums, mans dārgais, ir piemetusies cirkuloze. Steidzami jāsāk nodarboties ar cirka akrobātiku. Ejiet, nopērciet divriteni un brauciet ar to pusnaktī uz dienvidiem, pēc tam uz ziemeļiem, tad uz austrumiem un pēc tam uz rietumiem. Tad apēdiet rabarberu jogurtu un ejiet gulēt. Tā dariet, kamēr pāries.”

Lelefants aizgāja uz velosipēdu veikalu. Taču izrādījās, ka viņš vairs nevar nopirkt divriteni, jo bija gandrīz visu savu naudu samaksājis ārstam par konsultāciju. Lelefantam pietika naudas tikai vienam ritenim un viņš nopirka vienriteni.

Tagad Lelefants katru pusnakti braukā ar savu vienriteni pa pilsētu gaidot, kad pāries cirkuloze. Viņš ir neveikls braucēja, tāpēc labāk naktī apkārt nevazājies. Uzbrauks tev uz kājas un pat neatvainosies.

Advertisements

Apelsīnkoks, kurā dzīvoja velns

apelsin-tree

Kādā vecā dārzā auga apelsīnu koks. Tas bija milzīgs, vecs un tas auga dārza pašā tālākajā stūrī. Apelsīnu koka lapotne bija tumša un bieza, tā visu cauru gadu bija apelsīnu pilna. Šajā kokā dzīvoja velns.

Dažkārt gadījās, vecajā dārzā iemaldījās kādi bērni. Atraduši lielo apelsīnu koku, viņi vēlējas ņemt sev kādu no sulīgajiem augļiem. Tanī brīdī, kad kāds bērns pieskārās apelsīnam, velns viņu pārvērta par pundursivēnu. Velns bija ļoti neiecietīgs un negants, kā jau velns. Viņam nepatika bērni un viņam nepatika, ka to traucē. Pārvērtis bērnus par pundursivēniem, velns laida vaļā smejamo. Tā viņš tur smējās līdz pašam vakaram un pārtrauca tikai tad, kad pa radio sākās vakara ziņas.

Vecajam dārzam bija sirms dārznieks. Bērni nezināja, ka ir jāpalūdz dārzniekam atļauju paņemt apelsīnus, lai velns viņus nenoburtu. Tikai sirmais dārznieks zināja, kā pielabināt velnu. Kad kāds palūdza dārzniekam apelsīnus, viņš gāja pie velna un cienāja to ar melnajām lakricas konfektēm. Kamēr velns mielojās ar tām, visi mierīgi varēja lasīt apelsīnus. Kad konfektes bija cauri, tad jālasās prom bija pašiem – neviens taču negribēja kļūt par pundursivēnu!

Nu jau sen neviens velnu nav dzirdējis smejamies apelsīnu kokā. Varbūt bērni vairs neiet ņemt bez atļaujas apelsīnus, bet varbūt velns dzīvo tagad citur.

Baklažāna kunga māja

baklazhaans

Netālu no pilsētas, aiz dzelzceļa, kaut kur krūmos, stāvēja māja, kurā neviens nevarēja ieiet. Tur dzīvoja Baklažāna kungs. Visi zināja, ka viņš tur dzīvo, bet nevienam nebija paveicies pie viņa iekļūt. Pat pastniekam ne. Laikam arī pastkastītes Baklažāna kungam nebija, jo kad pastniekam vajadzēja nogādāt vēstuli, viņš sūtīja balodi, lai tas aiznes. Grāmatu pakas balodis aiznest nevarēja, tādēļ pastnieks ieskrienoties, tās iemeta pa logu.

Baklažāna kungs bija ļoti pieklājīgs. Viņš piegāja pie loga un pamājis ar roku, pateicās pastniekam. Kādreiz pastnieks vēlējās izprašņāt Baklažāna kungu, kā var nokļūt pie viņa mājās, lai nebūtu jāmētā grāmatu pakas. Katru reizi, kad pastnieks atvēra muti, lai to pajautātu, nez no kurienes uzradies, garām dārdēdams traucās preču vilciens. Kā saprotams, tādā troksnī neko dzirdēt nebija iespējams. Pastnieks virināja muti, bet vilciena troksnis bija tik stiprs, ka pastnieks nedzirdēja pat pats sevi. Baklažāna kungs viņam draudzīgi pamāja ar roku, jo domāja, ka pastnieks saka: “Uz redzēšanos Baklažāna kungs, lai jums jauka diena!” un vēra logu ciet. Un tā notika katru reizi, līdz pastnieks saprata, ka nav nozīmes neko jautāt un vairs necentās izprašņāt Baklažāna kungu.

Citi cilvēki arī nezināja, kā nokļūt šajā mājā. Bet tas arī nav nekāds brīnums, jo Baklažāna kungam nebija draugu. Vismaz neviens tos nekad nebija redzējis. Un ko gan citiem darīt pie Baklažāna kunga?

Tā māja vēl stāv pilsētas malā pie dzelzceļa un, iespējams, tur var satikt Baklažāna kungu. Ja vien viņš nav aizgājis uz pastu nosūtīt vēstuli.

Pareizā meitenīte

meitenite

Reiz dzīvoja ļoti pareiza meitenīte. Viņai mājās bija daudz pulksteņu, lai vienmēr varētu zināt, cik ir precīzs laiks. Viņa ļoti baidījās nokavēt un vispār, viņai ļoti nepatika nepareizas lietas.

Gadījās, ka meitenīte iekāpa nepareizajā tramvajā, jo pareizais bija aizkavējies. Nepareizais tramvajs aizveda meitenīti uz nepareizo pulksteņu mežu. Meitenīte gribēja tikt prom no šī meža, bet tramvaja pieturas tablo rādīja, ka viņa ir nokavējusi pēdējo tramvaju.

Tā meitenīte palika nepareizo pulksteņu mežā uz visiem laikiem. Ja vien nav atnācis cits nepareizais tramvajs.

Pūķis no veļasmašīnas

puukjis

Ir veļasmašīnas, kurās dzīvo pūķis. Kad tādā mašīnā ieliek mazgāties veļu, pūķis sāk spēlēties ar to, līdz pavisam satrakojas. Šādās reizēs ar veļasmašīnu notiek dīvainas lietas. Tā dreb un trīc, un dažkārt pat sāk lēkāt. Pēc kāda laika pūķim apnīk spēlēties ar veļu un viņš iemieg. Tad arī veļasmašīna apstājas.

Veļasmašīnas pūķis bieži naktī, kad neviens neredz, izrāpjas no veļasmašīnas un staigā pa māju meklējot piekto stūri vai sarunājoties ar kaķi. Gadās, ka saruna ar kaķi nenotiek pavisam raiti un no rīta uz grīdas saplīsusi mētājas vāze. Gadās, ka no sarunas satraucies kaķis ir piekakājis virtuves stūri.

Pūķim no veļasmašīnas patīk, kad apkārtējie satraucas. Viņš no tā gūst baudu un ir priecīgs. Varētu teikt, ka dažkārt viņš ir pavisam traks pūķis. Kādu reizi manai veļas mašīnai no pūķa ālēšanās atplīsa vaļā durvis. Pūķis izsprāga no veļasmašīnas. Viņš pārsteigts apskatījās apkārt, skaļi iesmējās un noplēsis no veļas striķa visas apakšbikses, aizlaidās uz ķīniešu kvartālu, kur tieši tobrīd notika veļas diena.

Tagad veļasmašīna vairs nestrādā. Laikam jāgaida atpakaļ pūķis.

Piena kaķis

piena-kakis

Piena kaķis dzīvoja piena pakā. Mamma to atnesa no veikala, ielika ledusskapī. Tur Piena kaķim bija trakoti auksti. Piena kaķis sarāvās pavisam maziņš, klusi sēdēja piena pakā un gaidīja, kad to izlaidīs. Uz pakas bija rakstīts pasterizēts PIENS, 1 litrs. Tieši viens litrs Piena kaķa bija pakā.

Mamma gribēja vārīt putru. Viņa ielika Piena kaķi katliņā un uzlika uz plīts sildīties. “Tikai pieskati, lai neaizbēg!” teica mamma. Es sēdēju un skatījos, bet piena kaķis tikmēr gulēja un gulēja. Tad, pēkšņi Piena kaķis sakustējās, atvēra acis un hop – prom bija!

Jūras laistītājs – skumjais Irs

Irs

Neatminamos laikos, kad jūras vēl nebija, pa tuksnesīgo pasauli bezmērķīgi bradāja Irs. Viņš bija vecs un viņa acis bija redzējis kā lec un kā riet Saule daudz biežāk par jebkuru dzīvo radību uz zemes. Irs bija briesmīgi vecs vecis ar saulē nosārtušiem matiem, neskūtu bārdu, grumbām un labsirdīgu raksturu.

Kādu rītu, sajutis, ka dzīvē viņam kaut kas trūkst, Irs ieskatījās savas sirds dziļumos. Pēc piedzīvotā tur, viņš saprata, ka ir laiks pienācis laiks radīt jūru. Jūra bija tieši tas, kas pietrūka Ira pasaulei. Vairs daudz neprātodams, Irs ķērās pie darba. Izracis tuksnesīgajā zemē bedrīti, viņš tajā norausa asaru. Ar asaru vien nepietika, lai piedzimtu jūra un Irs nopūtās. No Ira nopūtas radās vējš, kas atdzīvināja asaru, no kā bija jāizaug jūrai. Katru rītu Irs laistīja jūru ar ūdeni, ko savāca no tuvējiem strautiem. Katru vakaru Irs piebēra jūrai sāli, lai tā augtu liela un vesela. Jūrai sāls patika un jo ilgāk Irs par jūru rūpējas, jo lielāka tā auga. Kad jūra bija paaugusies, Ira tajā ielaida aļģes un dažādus jūras dzīvniekus. Vēl pēc laika, kad jūra bija kļuvusi pavisam liela, Irs izveidoja laiviņas un kuģīšus, ko salaida jūrā: “lai vējam ir ko dzenāt,” tā pie sevis nodomāja Irs.

Kādu vakaru vecais Irs sajutās pagalam skumjš. Lai kā kliedētu skumjas, viņš uzvilka savus lielos jūras zābakus, paņēma lejkannu un devās aplaistīt jūru. Laistot vakarā jūru, Irs nevarēja vien noraudzīties, cik tā bija izaugusi liela un tagad mierīgi gulēja, izpletusies līdz pat pašam horizontam. Vecais vīrs skatījās, kā vējš dzenā viņa kādreiz salaistos kuģīšus un kā ap viņu peld dažādi jūras dzīvnieki. Ira prāts bija mierīgs taču sirdi nomāca skumjas. Jūras zvēri sajuta Ira skumjas, kaut arī tie nezināja, kas tās tādas ir. Ira skumjas jūras zvēros izraisīja nepārvaramu vēlmi ēst. Tie neko ar sevi nevarēja padarīt, izsalkums bija tik nepārvarams, ka aizmigloja jūras zvēru prātus. Jūras zvēri metās rīt nost visu, kas pagadījās to tuvumā un, kad jūrā viss bija apēsts, tie uzbruka vecajam Iram, saplosīja viņu gabalos un gandrīz visu apēda.

No tā, ko jūras zvēri neapēda, radās jūras salas, kur vēlāk cilvēki uzbūvēja bākas, lai tās naktī spīdētu un Ira salaistajiem kuģīšiem nebūtu bailīgi, kad tos naktī pa jūru dzenā Ira nopūtas radītais vējš.