Neviens īsti nezināja, kas viņš tāds ir, no kurienes uzradies un neviens arī droši nevarēja pateikt, ka būtu redzējis to aizejam. Kad pilsēta vēl bija tikai ciems un es biju mazs zēns, Miglas Vīrs bieži tika redzēts vēlajās vakara stundās, kad Saule jau bija nogrimusi dziļi zem horizonta. Dažkārt Miglas Vīrs esot bijis redzēts arī agrās rīta stundās. Klusiem soļiem viņš izstaigāja ciema ielas un iegriezās katrā sētā, lai drīzumā atkal to pamestu. Cilvēki no viņa baidījās, lai arī neviens skaidri nezināja teikt, kāpēc. Pat suņi no viņa bijās vai vismaz izlikās to neredzam.
Reiz pavardā beidzās malka un es teicos vecmammai izskriet uz šķūni tai pakaļ. Bet vecmamma teica: “Nē, neej! Tur ārā ir Miglas Vīrs. Bērniem ir jābūt mājās, kad apkārt staigā Miglas Vīrs.” Es nobijos un nekur negāju. Vecmamma pati aizgāja pēc malkas un ilgi nenāca atpakaļ.
Es gāju pie loga skatīties, kur palikusi vecmamma, un ieraudzīju Miglas Vīru. Tas stāvēja pie paša loga, ietinies dūmakā, un nemaz nekustējās. Man bija bail, un es paslēpos gultā zem segas. Tur es tik ilgi slēpos, līdz aizmigu.
Nākošā rītā aizgāju pie loga, bet tur uz palodzes gulēja liels, nedzīvs naktstauriņš.
Harijs 