Zirnekļcilvēks

spider_2

Viņš dzīvo milzu zirneklī, naktī lasa grāmatas, bet dienā ierīko slazdus vai meistaro nesaskatāmus tīklus. Zirnekļcilvēkam vajag gaismu, lai naktī varētu lasīt grāmatas. Lai iegūtu gaismu lasīšanai, viņš ķer naktstauriņus, kas sasūkušies mēness gaismu no nakts ziediem. No saķertajiem naktstauriņiem Zirnekļcilvēks līdz ar mēness gaismu izsūc to dzīvības sulas. Dzīvības sulas piedod gaismai īpaši izteiksmīgu spīdumu.

Kad naktstauriņi mirst, Zirnekļcilvēka bibliotēkā iedegas gaisma. Beigtie naktstauriņi krīt uz zemes – plaukš – atskan kārtējā nokritušā tauriņa ķermenītis pret vecpilsētas bruģi – plaukš – atskan aizveroties kārtējās grāmatas vāciņi.

Advertisements

Miglas Vīrs

Neviens īsti nezināja, kas viņš tāds ir, no kurienes uzradies un neviens arī droši nevarēja pateikt, ka būtu redzējis to aizejam. Kad pilsēta vēl bija tikai ciems un es biju mazs zēns, Miglas Vīrs bieži tika redzēts vēlajās vakara stundās, kad Saule jau bija nogrimusi dziļi zem horizonta. Dažkārt Miglas Vīrs esot bijis redzēts arī agrās rīta stundās. Klusiem soļiem viņš izstaigāja ciema ielas un iegriezās katrā sētā, lai drīzumā atkal to pamestu. Cilvēki no viņa baidījās, lai arī neviens skaidri nezināja teikt, kāpēc. Pat suņi no viņa bijās vai vismaz izlikās to neredzam.

Reiz pavardā beidzās malka un es teicos vecmammai izskriet uz šķūni tai pakaļ. Bet vecmamma teica: “Nē, neej! Tur ārā ir Miglas Vīrs. Bērniem ir jābūt mājās, kad apkārt staigā Miglas Vīrs.” Es nobijos un nekur negāju. Vecmamma pati aizgāja pēc malkas un ilgi nenāca atpakaļ.

Es gāju pie loga skatīties, kur palikusi vecmamma, un ieraudzīju Miglas Vīru. Tas stāvēja pie paša loga, ietinies dūmakā, un nemaz nekustējās. Man bija bail, un es paslēpos gultā zem segas. Tur es tik ilgi slēpos, līdz aizmigu.

Nākošā rītā aizgāju pie loga, bet tur uz palodzes gulēja liels, nedzīvs naktstauriņš.

Lelefants

lelefants

Reiz, kādā pilsētā, dzīvoja zilonis. Viņam bija vārds un to sauca Lelefants. Bērnībā Lelefants vēlējās kļūt par cirka ziloni. Šajā pilsētā visi ziloņi bērnībā gribēja kļūt par cirka ziloņiem. Taču, kad viņi izauga lieli, kļuva par baņķieriem, grāmatvežiem, ekonomistiem, advokātiem vai juristiem. Neviens no viņiem nekļuva par cirka ziloni. Šajā pilsētā cirka nemaz nebija. Lelefants arī izauga un viņš kļuva par paša premjerministra vēstuļu konvertu aizlīmētāju.

Lelefants pūlējās vaigu sviedros katru dienu un dažkārt nakti un svētku dienas, līmēdams ciet premjerministra vēstules. To bija daudz, ļoti daudz. Katru dienu aizvien vairāk.

No trakās strādāšanas, kādu dienu, Lelefants saslima. Viņa āda kļuva dzeltena, uz tās parādījās dažādu krāsu plankumi. Arī vēstuļu konvertus Lelefants līmēt vairs nevarēja. Viņš, pašam nemanot, sāka tās ēst. Vēstules prezidentam, flotes admirālim, burkānu graušanas padomdevējam un pat radiatoru remonta darbnīcas priekšniekam. Lelefants apēda tās visas.

Lelefantua aizsūtīja pie ārsta. Ārsts paskatījās uz viņu, lika parādīt mēli, pataustīja Lelefanta snuķa galu un brīdi parakstījis kaut ko slimību grāmatā teica: “Jums, mans dārgais, ir piemetusies cirkuloze. Steidzami jāsāk nodarboties ar cirka akrobātiku. Ejiet, nopērciet divriteni un brauciet ar to pusnaktī uz dienvidiem, pēc tam uz ziemeļiem, tad uz austrumiem un pēc tam uz rietumiem. Tad apēdiet rabarberu jogurtu un ejiet gulēt. Tā dariet, kamēr pāries.”

Lelefants aizgāja uz velosipēdu veikalu. Taču izrādījās, ka viņš vairs nevar nopirkt divriteni, jo bija gandrīz visu savu naudu samaksājis ārstam par konsultāciju. Lelefantam pietika naudas tikai vienam ritenim un viņš nopirka vienriteni.

Tagad Lelefants katru pusnakti braukā ar savu vienriteni pa pilsētu gaidot, kad pāries cirkuloze. Viņš ir neveikls braucēja, tāpēc labāk naktī apkārt nevazājies. Uzbrauks tev uz kājas un pat neatvainosies.

Apelsīnkoks, kurā dzīvoja velns

apelsin-tree

Kādā vecā dārzā auga apelsīnu koks. Tas bija milzīgs, vecs un tas auga dārza pašā tālākajā stūrī. Apelsīnu koka lapotne bija tumša un bieza, tā visu cauru gadu bija apelsīnu pilna. Šajā kokā dzīvoja velns.

Dažkārt gadījās, vecajā dārzā iemaldījās kādi bērni. Atraduši lielo apelsīnu koku, viņi vēlējas ņemt sev kādu no sulīgajiem augļiem. Tanī brīdī, kad kāds bērns pieskārās apelsīnam, velns viņu pārvērta par pundursivēnu. Velns bija ļoti neiecietīgs un negants, kā jau velns. Viņam nepatika bērni un viņam nepatika, ka to traucē. Pārvērtis bērnus par pundursivēniem, velns laida vaļā smejamo. Tā viņš tur smējās līdz pašam vakaram un pārtrauca tikai tad, kad pa radio sākās vakara ziņas.

Vecajam dārzam bija sirms dārznieks. Bērni nezināja, ka ir jāpalūdz dārzniekam atļauju paņemt apelsīnus, lai velns viņus nenoburtu. Tikai sirmais dārznieks zināja, kā pielabināt velnu. Kad kāds palūdza dārzniekam apelsīnus, viņš gāja pie velna un cienāja to ar melnajām lakricas konfektēm. Kamēr velns mielojās ar tām, visi mierīgi varēja lasīt apelsīnus. Kad konfektes bija cauri, tad jālasās prom bija pašiem – neviens taču negribēja kļūt par pundursivēnu!

Nu jau sen neviens velnu nav dzirdējis smejamies apelsīnu kokā. Varbūt bērni vairs neiet ņemt bez atļaujas apelsīnus, bet varbūt velns dzīvo tagad citur.

Baklažāna kunga māja

baklazhaans

Netālu no pilsētas, aiz dzelzceļa, kaut kur krūmos, stāvēja māja, kurā neviens nevarēja ieiet. Tur dzīvoja Baklažāna kungs. Visi zināja, ka viņš tur dzīvo, bet nevienam nebija paveicies pie viņa iekļūt. Pat pastniekam ne. Laikam arī pastkastītes Baklažāna kungam nebija, jo kad pastniekam vajadzēja nogādāt vēstuli, viņš sūtīja balodi, lai tas aiznes. Grāmatu pakas balodis aiznest nevarēja, tādēļ pastnieks ieskrienoties, tās iemeta pa logu.

Baklažāna kungs bija ļoti pieklājīgs. Viņš piegāja pie loga un pamājis ar roku, pateicās pastniekam. Kādreiz pastnieks vēlējās izprašņāt Baklažāna kungu, kā var nokļūt pie viņa mājās, lai nebūtu jāmētā grāmatu pakas. Katru reizi, kad pastnieks atvēra muti, lai to pajautātu, nez no kurienes uzradies, garām dārdēdams traucās preču vilciens. Kā saprotams, tādā troksnī neko dzirdēt nebija iespējams. Pastnieks virināja muti, bet vilciena troksnis bija tik stiprs, ka pastnieks nedzirdēja pat pats sevi. Baklažāna kungs viņam draudzīgi pamāja ar roku, jo domāja, ka pastnieks saka: “Uz redzēšanos Baklažāna kungs, lai jums jauka diena!” un vēra logu ciet. Un tā notika katru reizi, līdz pastnieks saprata, ka nav nozīmes neko jautāt un vairs necentās izprašņāt Baklažāna kungu.

Citi cilvēki arī nezināja, kā nokļūt šajā mājā. Bet tas arī nav nekāds brīnums, jo Baklažāna kungam nebija draugu. Vismaz neviens tos nekad nebija redzējis. Un ko gan citiem darīt pie Baklažāna kunga?

Tā māja vēl stāv pilsētas malā pie dzelzceļa un, iespējams, tur var satikt Baklažāna kungu. Ja vien viņš nav aizgājis uz pastu nosūtīt vēstuli.

Pareizā meitenīte

meitenite

Reiz dzīvoja ļoti pareiza meitenīte. Viņai mājās bija daudz pulksteņu, lai vienmēr varētu zināt, cik ir precīzs laiks. Viņa ļoti baidījās nokavēt un vispār, viņai ļoti nepatika nepareizas lietas.

Gadījās, ka meitenīte iekāpa nepareizajā tramvajā, jo pareizais bija aizkavējies. Nepareizais tramvajs aizveda meitenīti uz nepareizo pulksteņu mežu. Meitenīte gribēja tikt prom no šī meža, bet tramvaja pieturas tablo rādīja, ka viņa ir nokavējusi pēdējo tramvaju.

Tā meitenīte palika nepareizo pulksteņu mežā uz visiem laikiem. Ja vien nav atnācis cits nepareizais tramvajs.

Pūķis no veļasmašīnas

puukjis

Ir veļasmašīnas, kurās dzīvo pūķis. Kad tādā mašīnā ieliek mazgāties veļu, pūķis sāk spēlēties ar to, līdz pavisam satrakojas. Šādās reizēs ar veļasmašīnu notiek dīvainas lietas. Tā dreb un trīc, un dažkārt pat sāk lēkāt. Pēc kāda laika pūķim apnīk spēlēties ar veļu un viņš iemieg. Tad arī veļasmašīna apstājas.

Veļasmašīnas pūķis bieži naktī, kad neviens neredz, izrāpjas no veļasmašīnas un staigā pa māju meklējot piekto stūri vai sarunājoties ar kaķi. Gadās, ka saruna ar kaķi nenotiek pavisam raiti un no rīta uz grīdas saplīsusi mētājas vāze. Gadās, ka no sarunas satraucies kaķis ir piekakājis virtuves stūri.

Pūķim no veļasmašīnas patīk, kad apkārtējie satraucas. Viņš no tā gūst baudu un ir priecīgs. Varētu teikt, ka dažkārt viņš ir pavisam traks pūķis. Kādu reizi manai veļas mašīnai no pūķa ālēšanās atplīsa vaļā durvis. Pūķis izsprāga no veļasmašīnas. Viņš pārsteigts apskatījās apkārt, skaļi iesmējās un noplēsis no veļas striķa visas apakšbikses, aizlaidās uz ķīniešu kvartālu, kur tieši tobrīd notika veļas diena.

Tagad veļasmašīna vairs nestrādā. Laikam jāgaida atpakaļ pūķis.