Piena kaķis

piena-kakis

Piena kaķis dzīvoja piena pakā. Mamma to atnesa no veikala, ielika ledusskapī. Tur Piena kaķim bija trakoti auksti. Piena kaķis sarāvās pavisam maziņš, klusi sēdēja piena pakā un gaidīja, kad to izlaidīs. Uz pakas bija rakstīts pasterizēts PIENS, 1 litrs. Tieši viens litrs Piena kaķa bija pakā.

Mamma gribēja vārīt putru. Viņa ielika Piena kaķi katliņā un uzlika uz plīts sildīties. “Tikai pieskati, lai neaizbēg!” teica mamma. Es sēdēju un skatījos, bet piena kaķis tikmēr gulēja un gulēja. Tad, pēkšņi Piena kaķis sakustējās, atvēra acis un hop – prom bija!

Jūras laistītājs – skumjais Irs

Irs

Neatminamos laikos, kad jūras vēl nebija, pa tuksnesīgo pasauli bezmērķīgi bradāja Irs. Viņš bija vecs un viņa acis bija redzējis kā lec un kā riet Saule daudz biežāk par jebkuru dzīvo radību uz zemes. Irs bija briesmīgi vecs vecis ar saulē nosārtušiem matiem, neskūtu bārdu, grumbām un labsirdīgu raksturu.

Kādu rītu, sajutis, ka dzīvē viņam kaut kas trūkst, Irs ieskatījās savas sirds dziļumos. Pēc piedzīvotā tur, viņš saprata, ka ir laiks pienācis laiks radīt jūru. Jūra bija tieši tas, kas pietrūka Ira pasaulei. Vairs daudz neprātodams, Irs ķērās pie darba. Izracis tuksnesīgajā zemē bedrīti, viņš tajā norausa asaru. Ar asaru vien nepietika, lai piedzimtu jūra un Irs nopūtās. No Ira nopūtas radās vējš, kas atdzīvināja asaru, no kā bija jāizaug jūrai. Katru rītu Irs laistīja jūru ar ūdeni, ko savāca no tuvējiem strautiem. Katru vakaru Irs piebēra jūrai sāli, lai tā augtu liela un vesela. Jūrai sāls patika un jo ilgāk Irs par jūru rūpējas, jo lielāka tā auga. Kad jūra bija paaugusies, Ira tajā ielaida aļģes un dažādus jūras dzīvniekus. Vēl pēc laika, kad jūra bija kļuvusi pavisam liela, Irs izveidoja laiviņas un kuģīšus, ko salaida jūrā: “lai vējam ir ko dzenāt,” tā pie sevis nodomāja Irs.

Kādu vakaru vecais Irs sajutās pagalam skumjš. Lai kā kliedētu skumjas, viņš uzvilka savus lielos jūras zābakus, paņēma lejkannu un devās aplaistīt jūru. Laistot vakarā jūru, Irs nevarēja vien noraudzīties, cik tā bija izaugusi liela un tagad mierīgi gulēja, izpletusies līdz pat pašam horizontam. Vecais vīrs skatījās, kā vējš dzenā viņa kādreiz salaistos kuģīšus un kā ap viņu peld dažādi jūras dzīvnieki. Ira prāts bija mierīgs taču sirdi nomāca skumjas. Jūras zvēri sajuta Ira skumjas, kaut arī tie nezināja, kas tās tādas ir. Ira skumjas jūras zvēros izraisīja nepārvaramu vēlmi ēst. Tie neko ar sevi nevarēja padarīt, izsalkums bija tik nepārvarams, ka aizmigloja jūras zvēru prātus. Jūras zvēri metās rīt nost visu, kas pagadījās to tuvumā un, kad jūrā viss bija apēsts, tie uzbruka vecajam Iram, saplosīja viņu gabalos un gandrīz visu apēda.

No tā, ko jūras zvēri neapēda, radās jūras salas, kur vēlāk cilvēki uzbūvēja bākas, lai tās naktī spīdētu un Ira salaistajiem kuģīšiem nebūtu bailīgi, kad tos naktī pa jūru dzenā Ira nopūtas radītais vējš.